Kad pret gaismu paceļam kristālu, tas uz sienas uzspīdina varavīksnes. Kad tam viegli piesitam ar karoti, tas ieskanas kā zvaniņš. Taču, nometot to uz grīdas, tas sašķīst bezkrāsainos, nekustīgos gabalos.
Cilvēki, mums dažreiz par izbrīnu, mēdz būt trausli kā stikls. Ir tik viegli aizmirst to, kas mūsu mīļajiem vai seniem paziņām liek atplaukt vai dziedāt. Šo cilvēku īpašības, kas lika mums viņus iemīlēt, uzskatām kā pašas par sevi saprotamas.
Kad aizmirstam, kā ieskatīties un ieklausīties mūsu mīļajos, kā viņus novērtēt, kļūstam nevērīgi. Pārāk bieži aiz tīras nevērības mūsu attiecības notrulinās un apsīkst, izjūk un izbeidzas. No tā var izvairīties, pievēršot uzmanību citu cilvēku vajadzībām un jūtām.
